Mūsu blogs

True Story Bro S01E05

28.04.2014 admin 10

True Story Bro. 5. daļa. Ticība.

Bērns 12 gadus iet uz skolu, jo tic tam, ka izglītība ir vajadzīga, lai varētu dzīvot labāk, pelnīt, realizēt savas ieceres. Šī te ticība dod viņam enerģiju celties no rīta, sēdēt stundās, nepievērst lielu uzmanību konfliktiem ar citiem skolēniem vai skolotājiem, uzņemt informāciju, mācīties, spriest, pārvarēt savu slinkumu. Pusaudzis tic šņabim un cīgām. Tas viņam dod pozitīvu noskaņojumu visas nedēļas laikā, jo piektdien varēs iedzert. Tas viņam dod fizisku spēku, izturību, rezultātā var izdzert daudz, un, ja prieki beigušies, var īzī noiet 5+ kilometrus līdz tuvākajam veikalam. Šī ticība pazemina viņa prasības pēc komforta – var dzert dajebkur. Dod siltumu – ziemā starpbrīdī var iet pīpēt bez jakas. Ir cilvēki, kas ar šo pusaudža ticību nodzīvo visu mūžu. Ir cilvēki, kam karmiski nav nosliece uz šāda veida sliktiem ieradumiem (jā, to nosaka karma, tā ka, ja jums tā štellīte nekad īpaši nav interesējusi, tad ziniet, ka ar jūsu izvēli tam nav nekāda sakara – iedomībai nav pamata). Šie tad paliek ar savu ticību skolai, tad augstskolai. Tad augstskola beidzas, un ko tagad? Apmulsums. Nav vairs kam ticēt, jāmeklē kas cits. Džekiņš iedzer, uzspēlē počuku, datorspēles, varbūt iet uz darbu, ietusē ar čomakiem, īsti nevar saprast, ko grib. Vārdu sakot, stagnē. Satiek meiteni, sāk dzīvot kopā, varbūt apprecas. Viņš sāk ticēt viņai, dzīvot priekš viņas. Tas viņam iedod motivāciju augt kā personībai, kā vīrietim. Parādās mērķis attīstīties darbā, meklēt papildus peļņas iespējas. Un visam pietiek laika un spēka. Meitene stagnē. Nezin, ko grib, nerod sevī motivāciju, nav spēka, gulšņā, slinkums, slimības. Piedzemdē bērnu un sāk viņam ticēt. Ticēt, ka jāizaudzina, jāpaceļ. Pazūd visas slimības, parādās spēks celties agri, tīrīt, gatavot, staigāties, attīstīties, pelnīt.

Cilvēks bez ticības nekā nevar. Un kam ticat Jūs?

Beigās sanāk, ka vienalga no kuras puses skatās, bet laime vienmēr ir nākotnē. Pabeigšu skolu, tad būšu laimīgs, pabeigšu augstskolu, tad būšu laimīgs, atradīšu labu darbu, tad būšu laimīgs, apprecēšos, tad būšu laimīgs, būs bērni, tad būšu laimīgs, nopirkšu dzīvokli, tad būšu laimīgs, bērni izaugs, tad būšu laimīgs, nopirkšu vasaras māju, tad būšu laimīgs. Hops un miris. Stulbi sanāk kaut kā.

Ticības objekts dod mums enerģiju. Enerģiju, bez kuras mēs nekā nevaram. Nevaram netiltot, nestrīdēties, piedot, neēst draņķus utt. Jo racionāls cilvēks, kā domā – tiltoju, tad vajag izlasīt grāmatu, kā netiltot. Bet šī informācija neko nemaina, jo mēs jau daudzos spotos dzīvē zinām, kā rīkoties ir pareizi, tomēr mēs to nedarām, jo mums nav enerģijas priekš tā.

Mēs ticam un kalpojam mūsu individuālai idejai par laimi, lai kāda tā arī būtu. Un kamēr mums mūsu top1 lietiņā, kas ir mūsu enerģijas avots, viss ir kārtībā, mēs esam pārcilvēki, tā mums šķiet, un nekas nevar izsist mūs no līdzsvara. Skat, cik vienkārši sanāk: Ja tu tici pokeram un tev ir problēmas attiecībās, tu spēlē pokeru, bišķiņ jau kremt, bet pofig pa lielam, jo tas nav galvenais tavā dzīvē. Ja tu tici attiecībām un zaudē pokerā, vēl jo vairāk – pasaki sev, ka tā nav tava lietiņa un dodies priecīgs uz darbu. Ja tu tici mašīnai un tu salauz kāju, tev tas ir vienaldzīgi – sadzīs un varēs dzīvot tālāk tāpat kā līdz šim. Ja tu tici savam ķermenim un tev nozog mašīnu, tu esi priecīgs, jo kājiņas un rociņas tev joprojām ir savās vietās. Ja tu tici alkoholam… tev nav ciešanu, jo tu degradē, draugs.

Bet kas notiek, ja ar ticības objektu kaut kas notiek?

Piemēram, ja tu tici mašīnai – tad tev būs motivācija maksimizēt savus ienākumus, lai tu varētu iegādāties auto, kādu vēlies, un saglabāt noteiktu dzīves līmeni, lai varētu to remontēt un apgreidot, un elementāri liet iekšā benzīnu. Ja šī mašīna salūzt, tad sāpes lielākas nekā, ja pašam kaut kas salūztu. Pirmkārt, nevar saprast, kā dzīvot tālāk, kā aizbraukt uz darbu, pamats zem kājām pazudis. Otrkārt, ja tuvs cilvēks mēģina tev pastāstīt savu sāpi vai izteikt pretenziju, tad reakcija ir neadekvāta, jo man te ir tik liela problēma, bet tu te vēl maisies pa kājām, ja tev kaut kas nepatīk, tad varam vispār vairs nekomunicēt. Treškārt, nauda, kuru tu esi atlicis, paredzējis pilnīgi vienalga kādiem mērķiem, aizies uz mašīnas remontu un viss pārējais pagaidīs. Jūs varat man, protams, neticēt, bet es reāli zinu, ka ilgstošas attiecības mēdz izjukt no tā, ka nauda, ko pāris iekrājis, teiksim, ceļojumam, bez mēģinājumiem atrast kompromisu aiziet uz jaunas mašīnas iegādi, kad iepriekšējā nokalpojusi savu. Absurdi, bet fakts. Lai gan vistrakākie piemēri vienmēr ir par un ap attiecībām, kad cilvēks pamet savu otru pusi. Piemēram, man vienai klasesbiedrenei māte no tēva aizgāja, šis pakārās. Viņš tāds lādzīgs bija, nedzēra, ļoti mīlēja sievu, a viņai cits iepatikās. True story. Augšējam kaimiņam sieva pirms 10 gadiem nomira, viņiem dziļas attiecības bija, pašiem nevarēja būt bērni – adoptēja. Šis visu laiku dzer tagad, nekas viņam neinteresē, skatās tikai lejā, ne ar vienu nesveicinās. Ja no sievietes vīrs aiziet, tad vispār Čau, pilnīgi neadekvātas paliek.

Es uz ko vedu…. Uz to, ka ticība materiālajam objektam ir ciešanu iemesls. Tāpēc reliģijas (ticība Dievam, dieviem, augstākai apziņai, informatīvi vadošajam laukam) vienmēr bija un būs. Un īstenībā tas ir vienīgais ceļš, vienīgais risinājums. Noteikti daudzi no jums ar šo nav mierā un visas šūnas jau ir gatavas mesties opozīcijā, jo… Īstenībā jūs par šo tēmu pat domājuši īsti neesat nekad, bet prāts trako, atgrūž. Un tas ir normāli, jo tas taču ir tik sāpīgi atzīt, ka Es iespējams nedaru kaut ko pareizi, Man taču ir tik ērti tā, kā ir, ar visiem maniem daudzu gadu laikā izveidotiem principiem un aizspriedumiem. Cilvēki dzīvības un nāves situācijā pat nav gatavi apsvērt to, ka varētu kaut ko mainīt, kur nu vēl parastā pavasara dienā. Kāds cieš no čūlas, tu viņam saki, ka varbūt vajag beigt ienīst savu kaimiņu. Beigt ienīst to idiotu? Da ne par ko. Bullshits ir tava filozofija, labāk dzeršu zāles visu atlikušo mūžu. Un tie, kas Lieldienās iet Krusta ceļu, vai pusdienlaikā laukuma vidū klanās Allāham, vai brauc uz Indiju meditēt, tie jau visi lošariki, po ļubomu. Kāpēc tā liekas? Tā cilvēka prāts darbojas, tā darbojas karma caur viņa prātu. Mēs ignorējam faktus, acīmredzamo, lai tik sevi sevis paša acīs baltāku pataisītu. Bija raidījums par medicīnu, tur Krievijas galvenajam ārstam, doktoram, zinātniekam, paprasa: „Kā ir, iedzert 100g ir neveselīgi?” Nuuu… Zinātnieks! Akadēmiķis! Nevar pateikt, ka iedzert ir neveselīgi, jo pašam patīk iedzert.

Es kāpēc to stāstu… Ne jau, lai visi pēkšņi reliģiozi paliktu. Es dalos ar man zināmu informāciju, jo es pieņemu, ka vairumam vispār par šo tēmu nav nekāds priekšstats. Tāpat kā vidējam cilvēkam par to, ko cilvēki kazino dara. Un vairumā gadījumu priekšstats ir nepareizs. Tēlaini izsakoties, es mēģinu pastāstīt, ka pokers ir fun, un lūdzu, lai neesat pārāk skeptiski pirms jūs esat uzzinājuši spēles noteikumus.

https://www.youtube.com/watch?v=ZAUPYyWX_3s

 

 

 

 

 

Šim rakstam ir 10 komentāri

    yuppio - 29.04.2014

    Kopumā labs blogs, vairākos punktos piekrītu, bet “Un īstenībā tas ir vienīgais ceļš, vienīgais risinājums.” pēc šī gribējās beigt lasīt. Nespēju līdz galam respektēt viedokli, kas konkrētas domas liek kā vienīgo variantu/izeju. Šādās filozofijas tēmās nav viena pareizā viedokļa, bet ja cilvēks (vienalga kāds arī būtu tas viņa viedoklis) tā uzskata, tad nu, I’m out. GL!

    allofme - 29.04.2014

    Lūdzu piedod man, ja kas ne tā, pirmkārt. Domas jau grūti ietērpt vārdos… “Tas ir vienīgais ceļš” bija domāts kā vienīgais ceļš, kā poteinciāli pēc daudzu gadu prakses un grūtību pārvarēšanas, sevis laušanas, cilvēks varētu atbrīvoties no ciešanām kā koncepta. Un pat tas nav garantēts. Visādā citādā ziņā, protams, katrs var dzīvot, kā vien patīk.
    Savukārt, ja šāda tēma vispār neinteresē, tad netērēt savu laiku lasīšanai ir tikai loģiski.

    uzbrukums - 29.04.2014

    Mērena (ļoti mērena!) grādīgo lietošana tiešām neko neietekmēs. Cilvēkam ir vajadzīga ticība, motivācija, jā, piekrītu. Atrast to reliģijā, nākotnē, sevī, draudzenē, mašīnā vai kaimiņa sunī – tā ir katra izvēle un nevar kādu tā dēļ nosodīt. Esmu par ticību sev – vajag pašam ”taisīt savu dzīvi”. Jāsāk ir ar sevis attīstīšanu, lai nerastos atkarības no apkārtējām lietām – alkohola, narkotikām, mīļotā cilvēka utt.
    Un tikai nesāc slavināt reliģiju, lūdzu. Tik daudz vardarbības ar bullshit pamatojumu pasaulē notikušas un notiek tieši reliģijas un ideoloģiju dēļ.
    Un izglītība ir vajadzīga! Ko katrs no tās ņem – jau atkal ir individuāli un atgriežos pie augstāk rakstītā – jāsāk ir ar sevi!

    blackjed - 29.04.2014

    Ļoti labs sākums patikās, vēlāk tā vidēji… Es izvairos no vārda ticība drīzāk vajag atrast dzīves jēgu un uzstādīt dzīves mērķus, tas ir filozofisks, psiholoģisks un vispār visas dzīves aspekts :) Ja to neizdara, nekas nesanāks. Ja cilvēku kurš nemāk peldēt iemet ūdenī viņš ko dara – ar visām četrām spurojās un cīnās kamēr beidzas spēki un aizrijas noslīgst nomirst, bet ja iemet ūdenī labu peldētāju, tad viņš zin, kas jādara lai tiktu ārā no ūdens, jo viņš tam ir sagatavojies un momentāli pieņem lēmumus refleksu līmenī.

    fragmacc - 01.05.2014

    Patiesība ir kaut kur pa vidu. Problemātiski ir tiem, kam nauda ir galējais mērķis. Galu galā nauda ir laiks. Efektīvi naudas vienība ir ekvivalents laikam vai zināšanu kopai vai resursiem. Par naudu var daudz nopirkt. Var relatīvi arī “nopirkt” ceļojumu uz Tibetu un atrast sevi. Pēc tam attapties ar visām Tevis minētajām īpašībām un arī ar naudu. Viss ir relatīvs. Galu galā galvenais ir, lai katrs justos laimīgs. Caur kādām mediānām tas notiek – katra paša ziņā. Te var ilgi spriedelēt. Pēdējā laikā man ir vienkārši “whatever” attieksme. Varētu ilgi te diskutēt, nopietni. Ne laika, ne vietas šeit pietiks tam.

    allofme - 01.05.2014

    Nu ja!!! Whatever attieksme arī ir mērķis! Kur ir whatever, tur nav karmas :) Tā var sevi diagnosticēt – ja kaut kas baigi aizķer pozitīvi vai negatīvi, tad tur ir problēma, bet, ja vienalga, var gan tā gan tā, tad tu esi brīvs :)

Pievienot komentāru